Rakstu dievišķā iedvesma

Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi…
2. Timotejam 3:16a

Neilgi pirms savas mocekļa nāves Pāvils raksta otro vēstuli Timotejam, lai pamācītu un stiprinātu viņu gaidāmo grūtību priekšā. Pāvils, iespējams, nojaušot Timoteja vājumu, saskaroties ar uzbrukumiem no draudzes iekšienes un vajāšanām no ārpuses, aicina viņu būt stipram un sludināt Vārdu. Šajā pantā sākas izvērsta doma par Vārda lietošanu Timoteja ganu kalpošanā kā galveno un pietiekamo instrumentu. Pamats tam un pārliecība par rezultātu ("noderīgumu") ietverta šeit lietotajā jēdzienā, kas Jaunajā Derībā sastopams tikai vienreiz: "Dieva iedvesti".

Kad dzirdam par iedvesmu, prātā nāk mākslas darbi un to autori, kas meklē iedvesmu radītajā pasaules kārtībā sev apkārt. Taču oriģinālā lietotais vārds nerunā par autora subjektīvo iedvesmu. Gluži otrādi, tas parāda, ka Raksti burtiski ir Dieva "izelpoti". Dieva Gara dvaša tā vadīja Vecās un Jaunās Derības autorus, ka viņu pasludinātais un pierakstītais precīzi nodod no Dieva saņemto vēsti. Šī vadība attiecas arī uz vārdu izvēli: tā pasargā tekstu no kļūdām un izlaidumiem.¹ Dažreiz Dievs burtiski deva cilvēkiem-autoriem konkrētus vārdus, taču biežāk Viņš izmantoja viņu prātu, vārdu krājumu un dzīves pieredzi, lai radītu pilnīgu un nekļūdīgu Atklāsmi.

Cik bieži mēs, ikdienā lietojot Bībeli, pievēršam uzmanību mūsu priekšā esošo tekstu dabai? Vai mana sausā attieksme pret Dieva Vārdu un darbu ar to nav saistīta ar to, ka es aizmirstu tā dabu? Starp Rakstu dabu un no tiem gūto labumu pastāv tieša saikne. Mūsu attieksmi, pieeju studijām, metodi – to visu jānosaka Rakstu dabai, taču diemžēl savā vājumā mēs varam šo realitāti ignorēt. Patiesību par Rakstu iedvesmotību ir viegli atzīt vārdos un tomēr neņemt vērā, atverot Bībeli. Subjektīvi nepareiza attieksme atņem mums šo labumu un, iespējams, pat noved pie tā, ka atstājam novārtā brīnišķīgo žēlastības līdzekli – Dieva Vārdu.

Debesu Tēvs, palīdzi man šodien redzēt Rakstus tādus, kādi tie patiesībā ir, – Tevis izelpotu Vārdu.